Divas Puslodes

Vatikāna politika 1870. gada 20. septembrī Itālijas karalistes karaspēks ieņēma Romu, kas līdz tam vairāk nekā tūkstoš gadus bija bijusi Pāvesta valsts galvaspilsēta. Pāvests Pijs IX noraidīja jebkādus karaļa Viktora Emanuela I un Itālijas parlamenta mēģinājumus panākt izlīgumu, izslēdza karali no Katoļu baznīcas un izolējās savā galvenajā rezidencē Vatikānā. Nākamos 59 turpinājās de jure nenoregulēta situācija, Itālijas valstij de facto respektējot Vatikāna eksteritoriālo statusu, un arī pārējām pasaules valstīm turpinot uzturēt ar Svēto Krēslu pilnvērtīgas diplomātiskās attiecības. Noregulējums notika vien 1929. gadā, noslēdzot Laterāna vienošanās, kurās Itālija atzina Vatikānu par suverēnu valsti, un abas puses sakārtoja starpvalstu attiecības. Vatikāna Pamatlikuma 1. pants nosaka: „Augtākajam Pontifikam, Vatikāna Pilsētvalsts suverēnam pieder visa likumdošanas, izpildu un tiesu vara.” Tātad no politiskās iekārtas viedokļa Vatikāns ir absolūta monarhija ar vēlētu monarhu. Pāvesta likumdošanas funkcijas i